Kaut arī bērns piedzimst ar noteiktām personības iezīmēm un intelektuālām tieksmēm, būtībā viņa rakstura veidošanās notiek ģimenē un tieši atkarīga no vecāku izvēlētā vecāku stila.
Psihologi izšķir 4 galvenos vecāku veidus.
Autoritāro stilu raksturo kategoriskas prasības un nepiekāpība pat vissīkākajās detaļās. No bērna tiek prasīta bezierunu paklausība. Viņa paša vēlmes un intereses netiek ņemtas vērā. Bērns gandrīz nekad netiek slavēts, bet pastāvīgi tiek lamāts.
Atkarībā no dabiskām tieksmēm bērni uz šādu diktatūru reaģē dažādi: ja bērnam pēc būtības ir spēcīgs raksturs, viņš jau no agras bērnības sāk dumpoties, kas izpaužas pastāvīgās kaprīzēs. Pusaudža gados šādi bērni kļūst agresīvi, rupji. Bērns ar maigu raksturu aizveras sevī, cenšas pēc iespējas mazāk pievērst sev uzmanību, pārvēršas par vājas gribas, pelēku personību.
Liberālais stils ir tieši pretējs autoritārajam. Šeit bērns ir Visuma centrs, ap kuru griežas visa ģimenes dzīve. Visas viņa kaprīzes tiek izpildītas nekavējoties. Šādi audzināti bērni ir nepaklausīgi, agresīvi, nav pielāgoti dzīvei. Viņi nevar sadzīvot bērnu komandā, viņi ir slogs stingrām skolas prasībām un disciplīnai. Parasti tas negatīvi ietekmē mācīšanos: pat ja bērns varēja labi lasīt un rakstīt pirms skolas, viņam ir sliktas atzīmes, kuru galvenais iemesls ir pastāvīga diskomforta sajūta.
Vienaldzīgais stils faktiski ir jebkādas audzināšanas neesamība. Pieaugušie par bērnu vispār nerūpējas, samazinot viņu funkcijas tikai tā, lai apmierinātu viņa fizioloģiskās vajadzības. Kopš agras bērnības bērns ir spiests pats risināt savas problēmas un meklēt atbildes uz saviem jautājumiem. Šāds bērns bieži saņem vecāku mīlestību un uzmanību naudas izteiksmē. Šādās attiecībās starp vecākiem un bērnu nav emocionālas saiknes, bērns jūtas vientuļš, aug, kļūst neuzticīgs un aizdomīgs.
Demokrātiskais stils tiek uzskatīts par vispieņemamāko. Vecāki veicina bērna neatkarību, ciena viņa viedokli, bet tajā pašā laikā pieprasa ievērot noteiktus noteikumus. Attiecību pamatā ir sadarbība. Pieaugušos un bērnus vieno kopīgi mērķi un uzdevumi. Bērns, cik vien iespējams, risina radušās problēmas, taču viņš zina, ka tuvumā vienmēr ir cilvēki, kuri viņu mīl un nāks viņam palīgā.
