Arvien biežāk dažādos sarunu šovos var dzirdēt, ka tas vai tas pāris dzīvo civillaulībā, kas der abiem partneriem. Un tomēr to nevar nosaukt par īstu pilnvērtīgu laulību, jo trūkst dažu patiesas ģimenes dzīves garantiju un atribūtu.
Kas ir parastās laulības?
Šīs izteiksmes semantika ir tālā pagātnē. Jāatgādina “Pētera” laiki. Toreiz baznīca tika atdalīta no valsts. Parādījās atšķirīga attiecību konsolidācijas versija: ne tikai baznīcas kāzas, bet arī civilās laulības, t.i. laulība, kas ierakstīta attiecīgajos valsts struktūru reģistros. Tas turpinājās līdz 1917. gadam, līdz brīdim, kad lielinieki nonāca pie varas un reliģisko kultu diskreditēja par putekļiem.
Debesīs noslēgtā baznīcas laulība mūsdienās nav tik populāra kā agrāk. Kāzas kļūst par sava veida sociālo rudimentu. Tāpēc frāzes "civillaulība" nozīme ir radikāli mainījusies. Mūsdienu apstākļos to sauc par parasto vīrieša un sievietes kopdzīvi bez zīmoga pasē.
Tiekoties, ir grūti saprast, kā jūs viens otram piestāvat ikdienā, sadzīvē. Tas ir veids, kā jūs varat uzzināt, cik tolerants esat pret savu partneri un cik ļoti jūs cienāt viņa personīgo telpu.
Mūsdienu pāri izvēlas civilo laulību kā sava veida oficiālu ģenerālmēģinājumu. Bet diemžēl dažreiz šāds mēģinājums tiek kavēts gadiem ilgi.
Oficiālas laulības priekšrocības salīdzinājumā ar civillaulību
Oficiāla laulība, pirmkārt, ir stabilitāte un pārliecība par nākotni. Protams, tas nav viegls solis, taču cilvēki, kas likumīgi noformē laulības un ģimenes attiecības, apzinās ģimenes vērtību nozīmi.
Pastāv izplatīta frāze: "lielākā daļa vīriešu, kas dzīvo civillaulībā, uzskata sevi par neprecētiem, un sievietes vienmēr ir precējušās". Tas ir, dzīvojot kopā, jūs varat jebkurā laikā piecelties un aiziet, jo kopumā jūs, izņemot dažas jūtas un emocijas, nekas nesaista.
Oficiāla laulība ir liela atbildība. Ne velti to interpretē kā vīrieša un sievietes savienību, un šī savienība paredz noteiktu tiesību un pienākumu, sociālo garantiju esamību, no kurām nevar atteikties vienā minūtē un aizbēgt nezināmā virzienā. Gandrīz visos reliģiskajos rakstos laulība ir aprakstīta kā jauneklīgas, brīvas dzīves beigas un pāreja uz nobriedušu eksistenci.
Psiholoģiski daudzu gadsimtu laikā sieviete saprata, ka viņa kļūs par kāda likumīgu dzīvesbiedru, daloties gan ar bēdām, gan priekiem.
Reta meitene nesapņo staigāt sniega baltā kleitā zem Mendelsona gājiena uz sarkanā paklāja, lai pateiktu loloto "Jā".
