Apziņa attiecas uz vairākām parādībām vienlaikus, kas var darboties kā īpašas cilvēka darbības izpausme. Caur apziņu cilvēki daudzos veidos uztver apkārtējo pasauli.
Terminu "apziņa" ir pietiekami grūti definēt, jo šis vārds tiek izmantots dažādos veidos. Medicīnā un psiholoģijā apziņa ir indivīda psihiskais stāvoklis, kas izpaužas subjektīvajā ārējās pasaules, dzīves uztverē, kā arī ziņojumā par šiem notikumiem. Turklāt apziņu sauc arī par nomoda stāvokli, kā arī reakciju uz ārpasauli pretstatā miega vai komas stāvoklim.
Apziņas pamatu veido domas, iztēle, uztvere, pašapziņa un citi faktori. Šajā ziņā filozofijā un citās zinātnēs tas tiek interpretēts nedaudz atšķirīgi, kas apziņu uzskata par kategoriju, kas apzīmē cilvēka garīgo darbību attiecībā pret tās fizisko izpausmi. Rezultātā daudzi filozofi apziņu uzskatīja par vissvarīgāko parādību pasaulē. Tomēr daži zinātnieki uzskata šo vārdu par pārāk neskaidru, lai to izmantotu, lai aprakstītu konkrētas parādības.
Vienā vai otrā veidā apziņas jēdziens un tā ietvars, tāpat kā termina esamības nozīme, darbojas kā viena no galvenajām zinātniskās domas problēmām. Problēmas izpēte ir saistīta ar tādām jomām kā prāta filozofija, psiholoģija, neirobioloģija un disciplīnas, kas pēta mākslīgā intelekta problēmas. Starp praktiskās apsvēršanas problēmām var izdalīt, piemēram, apziņas klātbūtnes noteikšanu smagi slimiem un komā esošiem cilvēkiem, necilvēcīgas apziņas esamību un tās mērīšanu, cilvēka apziņas rašanās procesu, datoru spēju sasniegt apzinātus stāvokļus utt.
Apziņa var darboties kā spēja un kā domāšana. Domāšana pretstatā apziņai ir spēja domāt, salabot pasauli noteiktos jēdzienos, izdarīt uz tiem balstītus noteiktus secinājumus.
Visvienkāršākā apziņa ir sevis un savu "maņu orgānu" stāvokļa, būtības sajūta kopumā. Apziņu var novērot tikai pats subjekts, to nevar noteikt ar objektīviem līdzekļiem.
Notiek diskusijas par to, vai saprātīgai rīcībai nepieciešama apziņa. Šajā gadījumā subjekts un objekts, apziņa un pasaule ir saistīti. Daži uzskata, ka cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem rodas sagrozītas idejas par apkārtējo pasauli, kas padara saprātīgu uzvedību par galveno faktoru apziņas veidošanā. Tomēr tā vai citādi cilvēks uztver sev apkārt esošās parādības, tāpēc nevar runāt par pilnīgu apziņas neesamību nevienā indivīdā.
