Vecāki vēlas, lai viņu bērni uzzinātu pasauli no visām pusēm. Grāmatas vienmēr palīdzēs šajā vēlmē. Pasaka par G. H. Andersena "Meitene, kas uz maizes uzkāpa" un Y. Jakovļeva stāsti "Maizes zieds", A. Nuikina "Maizes gabals", I. Goldberga "Ikdienas maize".
Kāpēc maize ir visa galva?
Cilvēki, kas dzimuši un auguši miera laikā un nezināja badu un vajadzības, bieži nedomā par maizes vērtību un svētumu. Bet rakstnieku stāstos ir saglabājušies stāsti par to, un bērniem ir jāstāsta.
Meitene, kas uzkāpa uz maizes
Bērnam vajadzētu izlasīt pasaku par G. Kh. Andersens par nabadzīgu, bet lepnu meiteni, kura mīlēja mocīt kukaiņus. Kad viņa sāka kalpot saimnieka mājā, īpašnieki viņai atgādināja, ka jāapmeklē vecāki. Viņa devās. Bet, kad viņa ieraudzīja savu māti ar saišķa krūmu, viņai bija kauns, ka viņa ir tik noplukusi. Un Inge aizgāja, neredzot savu māti.
Pēc sešiem mēnešiem viņa atkal atgādināja par māti. Viņa paņēma balto maizi, kas viņai tika dota, un gāja. Viņai bija skaista kleita un jaunas kurpes. Satikusi dubļainu peļķi, viņa meta maizi zem kājām un pēc tam uzkāpa. Un pēkšņi viņu sāka ievilkt zemē. Tā viņa nokļuva purvā.
Vieta, kur dzīvoja purva sieviete, bija ļoti netīra vieta. Pie viņas ieradās velns un indīga vecene, kurai ļoti patika Inge. Viņa gribēja izveidot viņas tēlu. Meitene, nonākusi ellē, redzēja grēcinieku mokas. Un viņas mokas tikai sākās. Viņa bija izsalcusi un gribēja pārtraukt maizi, bet viņa nevarēja izkustēties. Viņa pārvērtās par akmeni, pārvērtās par elku. Tad viņa sajuta, kā uz viņu pilējas karstas asaras. Tas bija viņas mātes raudāšana. Visi uz zemes jau zināja par viņas grēku. Cilvēki pat sacerēja dziesmu par augstprātīgu meiteni, kura uzkāpa uz maizes.
Inge par sevi dzirdēja tikai sliktas lietas. Bet tomēr viena maza meitene, dzirdot stāstu par viņu, viņu apžēloja. Mazulis ļoti vēlējās, lai Inge lūdz piedošanu. Meitene viņu sauca par nabagu un ļoti nožēloja.
Visi jau ir miruši: māte, kundze, pie kuras Inge strādāja. Meitene, kas domāja par Ingu, arī kļuva veca. Un Inge domāja, ka svešinieks viņu mīl un raudāja pēc viņas. Viņa raudāja, un viņas akmens apvalks izkusa. Meitene pārvērtās par putnu.
Kopš tā laika viņa lido un vāc drupatas. Viņa pati ēd tikai vienu, un pēc tam aicina citus putnus. Viņa izdalīja tik daudz drupu, cik bija maizē, uz kuras viņa uzkāpa.
Maizes gabals
A. Nuikina stāsts "Maizes gabals" palīdzēs bērnam daudz saprast par maizes nozīmi. Tajā aprakstīts gadījums, kad maizes gabals guļ uz ietves. Cilvēki gāja garām: jauni, veci, bērni. Viens zēns paņēma un iesita gabalu ceļa vidū. Pēkšņi viņš dzirdēja kādu sakām par grēku. Es paskatījos apkārt un ieraudzīju veco vīru. Viņš paskatījās pa labi un pa kreisi un klusi gāja gabala virzienā. Tad viņš viņu aiznesa uz zāliena, cerēdams barot putnus.
Vecais vīrs stāvēja un domāja par savu izsalkušo bērnību, kad pat svētkiem viņa māte miltos sajauca zāli vai sēklas. Viņa strādāja viena, un izsalkuši bija astoņi.
Šis vecais vīrs zināja bada laiku, viņš zina, kā maize tika iegūta. Paņēmis maizes gabalu, viņš garīgi paklanījās to cilvēku smago darbu, kuri to audzē, un zemnieka sajustajām rokām. Vecam vīrietim maize ir svētnīca, ar kuru viņš vienmēr izturēsies uzmanīgi. Un viņš vēlas, lai visi, arī jaunā paaudze, maizi vērtētu vienādi.
Maizes zieds
Par maizes lielo vērtību bada laikā Y. Jakovļevs raksta savā stāstā "Maizes zieds". Zēns Kolja visu laiku jutās izsalcis. Viņš ēda visu, kas bija ēdams. Tas bija izsalcis pēckara periods.
Kad vecmāmiņa cepa divas smaržīgas kviešu maizes, Kolja nevarēja ar tām pietiekami daudz dabūt. Viņa iztēlē tās bija kā saules, kas viņam uzsmaidīja. Viņš ar prieku ieelpoja kūkas smaržu, sadalīja to pa gabalu un sapņoja, ka pienāks labi laiki. Katru dienu viņš ēdīs šādas kūkas brokastīs, pusdienās un vakariņās. Šī bija vislielākā laime viņa turpmākajā dzīvē.
Tad viņš nesa maizi pie vectēva uz dravu. Viņš pats jau bija ēdis, bet, kad viņš ieradās pie vectēva, viņam šķita, ka vectēvam vajadzētu dalīt ar viņu klaipu. Bet vectēvs to nedarīja. Koļa domāja, ka vectēvs ir alkatīgs. Izrādās, vectēvs ielika klaipu puiša somā un aizsūtīja mājās. Atnākot mājās, Kolja ieraudzīja klaipu un apstulba no prieka. Viņš saprata, ka vectēvs nav alkatīgs, bet gādīgs. Viņš domāja par vecmāmiņu un mazdēlu, kamēr pats ēda bišu ūdeni. Viņa apslāpēja izsalkumu. Kolja mīlēja un cienīja savu vectēvu, un viņš arī vēlējās, lai vectēvs nobaudītu garšīgo klaipu. Zēns to ietina lupatā un ielika vectēva krūtīs, cerot, ka vectēvs atgriezīsies no dravas, palutinās sevi ar maizi un izjutīs lielu prieku no maizes sāta. Tas ir "ceļojums", ko veica pēckara klaips. Tajos gados maize bija vislielākā vērtība.
Ikdienas maize
Būs informatīvi lasīt bērnam par to, kā cilvēki izturējās pret maizi mūsu valsts kolektivizācijas laikā. Par to I. Goldbergs raksta stāstā "Ikdienas maize".
Krievijā sākās kolektivizācija, parādījās kolhozi. Darba dienas Polikarps strādāja kolhozā. Vecmāmiņa Uljana neticēja padomju varai un padomju algām. Viņa baidījās, ka viņi maldinās viņas dēlu un neko nemaksās. Viņi paliks izsalkuši un bez maizes. Viņas dēls un mazbērni smējās par viņas bailēm un pārliecināja, ka rudenī tiks ievesti graudi un viņiem būs daudz maizes.
Un tas notika rudenī. Pagalmā ienāca seši ratiņi ar piekrautām somām. Visa ģimene izkrāva graudus. Kad visas kūtis bija piepildītas ar graudiem, Polycarp saprata, ka graudu pārpalikumu var pārdot. Viņi sāka skaitīt kopā ar vecāko dēlu. Mēs nolēmām pārdot deviņdesmit piecus centnerus. Polikarps priecājās un sauca sevi par zemes īpašnieku.
Ilgu laiku vecmāmiņa Uljana neticēja, ka maize viņiem tika atvesta un neviens to neatņems. Viņa metās pa pagalmu, mēģinot aizslēgt vārtus un šķūņus, lai neviens nevarētu maizi atņemt. Viņa ilgi sēdēja šķūnī. Sākumā viņa tikai skatījās uz graudu kalniem, tad viņa piegāja, pieskārās, ar rokām uzpeldēja līdz pleciem. Viņa apskāva un samīļoja maizi, absorbēja galvu graujošo smaržu, no prieka sauca un sastinga. Viņa mēģināja noslēpt labību. Ierakstot to apakšmalā, es meklēju vietu, kur to paslēpt lietainai dienai.
Ilgu laiku viņa neatstāja maizi. Trakā priekā viņa nomurmināja: "Khlebushko … Pretoties … Ikdienas maize … Mans dārgais Khlebushko …"
Polikarps redzēja, ka vecā sieviete bija satracināta no prieka. Viņš mēģināja viņu ievest mājā, pārliecināt, ka maizi neviens neatņems un ka tas viss pieder viņiem. Tas nostrādāja. Bet vecmāmiņa Uljana, šķiet, zaudēja prātu. Viņa raudāja un žēlojās, nikni kliedza, ka nomirs, bet maizi neatdos.
Vēlāk vecā sieviete nomierinājās, uzkāpa uz plīts un aizmirsa. Tēvs un dēli sēdēja un domāja, kā atbrīvoties no atlikušās labības.
Maize tajā laikā bija zelta vērtē, tā bija dārga dāvana no dabas un iegūta ar sviedriem un asinīm. Maize bija vissvarīgākais cilvēku dzīves mērs. Visi zināja, ka, ja mājā būtu maize, tad dzīve būtu laba un apmierinoša.
