Vecāki vēlas, lai viņu bērns būtu godīgs, patiess un apzinīgs. Apzinības veicināšana nav viegla. Bērniem, pirmkārt, ir vajadzīgs skaidrs, kā arī literārs dzīves piemērs. Šāds piemērs var kalpot kā stāsti par L. Panteļejevu "Godīgs vārds", A. P. Gaidars "Sirdsapziņa", M. E. Saltykovs-Ščedrins "Sirdsapziņa pazudusi".
Sirdsapziņas vairs nav
Interesants Saltykov-Shchedrin pasakas sižets "Zudusī sirdsapziņa". Tas liek domāt par to, cik dziļi autors analizēja tēmu, cik daudzšķautņaini viņš uzskatīja daudzas dzīves situācijas. Izdarījis cilvēka morālo iezīmi par pasakas varoni, autors ļoti vēlētos, lai tā būtu katra cilvēka dvēselē. Viņaprāt, tas ir katrā bērnā. Kā saglabāt sirdsapziņu visas dzīves garumā - par to var domāt, lasot pasaku, kas ir ļoti līdzīga reālajai.
Pasaka apraksta sirdsapziņas zaudēšanas situāciju - tā "ceļojumu". Viens dzērājs pacēla sirdsapziņu, tad viņa nonāca pie dzeramā nama īpašnieka, kura sieva meta sirdsapziņu kvartāla pārraugam. Tad viņa nonāca pie finansista. Ilgu laiku sirdsapziņa staigāja apkārt pasaulei, taču neviens negribēja, lai tā paliek viņam mūžīgi. Viņa bija nogurusi un lika tirgotājam atrast savu bērnu. Bērniem ir tīra dvēsele, nevainojama. Sirdsapziņa ļoti cerēja, ka viņa izaugs un dzīvos laimīgi, iegūs spēku un kļūs drosmīga. Un viss sliktais pazudīs pasaulē. Šis ir sapnis, ka sirdsapziņa nekad nemirst un atrod vietu katra cilvēka, šajā pasakā iemiesotā rakstnieka, sirdī.
Sirdsapziņa
Ir zināms, ka vecākiem ir grūti runāt ar bērniem par apzinīgumu. Dažreiz šīs sarunas beidzas ar vecāku nosodījumu. Bet bieži šī tēma paliek ārpus diskusijas. Tāpēc gan vecākiem, gan bērnam ir noderīgi izlasīt šo stāstu un, situācijai progresējot, pareizi to pārrunāt, vaicājot par galvenā varoņa uzvedību.
Stāstā "Sirdsapziņa" rakstnieks A. P. Gaidars runā par meiteni, kura sapratusi necienīgu rīcību. Skolniece Ņina negatavoja stundu un nolēma uz skolu neiet. Viņa negribēja, lai kāds viņu redz. Mežaudzē meitene ieraudzīja mazuļu, kuru nobijās suns. Nina kautrējās mazuļa priekšā paņemt grāmatas un brokastis, un, nolēmusi redzēt zēnu prom, viņa visu atstāja birzī. Kad viņa atgriezās, brokastis nebija, bet Ņina tāpēc nebija sarūgtināta. Visapkārt bija tik labi, bet viņa jutās slikti, jo nemierīga sirdsapziņa viņu mocīja.
Godīgi
Dažreiz klasiskie padomju rakstnieku stāsti pārsteidz mūsu paaudzi. Bet ir zināms, ka morāle nav ekonomika. Tam visu laiku jāpastāv pienācīgā līmenī. Protams, krīzes notiek gan ar to, gan ar ekonomiku. Bet tieši šie seno laiku stāsti liek domāt par cilvēku uzvedību.
Leonīda Panteļejeva stāsts "Godīgs vārds" tika uzrakstīts tālajā 1941. gadā. Kādu vakaru kāds vīrietis dārzā redzēja mazu zēnu raudam. Viņš nolēma noskaidrot iemeslu. Vecākie puiši uzaicināja viņu piedalīties viņu kara spēlē. Viņi viņu ievietoja sardzē, lai apsargātu pulvera krātuvi. Mēs paņēmām viņa goda vārdu un devāmies prom. Joprojām nav puišu.
Vīrietis uzreiz neizjuta situācijas nopietnību, taču nevēlējās viņu pamest, viņš nolēma viņam palīdzēt. Viņš uzaicināja viņu skriet mājās ēst. Bet zēns redzēja, ka tēvocis nav militārpersona, lai viņu noņemtu no apsardzes. Kad vīrietis atrada karavīru, zēns izstiepās un, dzirdot, ka majors, paklausīgi pameta amatu. Vīrietis stingri sarokojās ar zēnu un pēc šķiršanās ar viņu ilgi nevarēja aizmirst. Viņš bija pārliecināts, ka zēns ar tik lielu gribasspēku un tik spēcīgu vārdu nebaidīsies no šausmīgākām lietām, ka viņš būs īsts cilvēks. Viņam bija prieks iepazīties ar tik jaunu vīrieti.
