"Cilvēks bez ādas" ir ne tikai nosaukums anatomijas mācību grāmatas sadaļai vai kriminālhronikas rakstam. Pārnestā nozīmē, ko bieži lieto psihologi, "cilvēks bez ādas" ir pārāk jūtīgs indivīds, kurš nezina, kā sevi aizstāvēt no pasaules.
Dzīve bez ādas
Apkārtējā realitāte bieži rada pārsteigumus un vilšanās. Tikai visnejūtīgākie, "biezādainie" cilvēki visu, kas notiek apkārt, spēj uztvert ar vienaldzību un mierīgumu. Turpretī "cilvēki bez ādas" mēdz pārāk emocionāli reaģēt uz jebkurām apkārtējās pasaules naidīgām vai negatīvām izpausmēm. Protams, daudzus cilvēkus skumj bezpajumtes kaķēni, mīļotā maldināšana vai algas kavēšanās darbā, taču tikai cilvēki ar paaugstinātu uzņēmību par šiem iemesliem uztrauksies ar visu iespējamo sirsnību un nepamatoti ilgi.
Pastāv viedoklis, ka "cilvēki bez ādas" var būt tikai ekstroverti, tas ir, tie, kuri ir "virzīti" uz āru, nevis uz iekšu. Patiešām, jo vairāk cilvēks ir atkarīgs no apkārtējās pasaules, no tuvinieku domām, no attiecībām ar citiem cilvēkiem, jo vairāk iespēju, ka viņam nākošā informācija izraisīs stresu. Tomēr "ādas trūkums" var būt raksturīgs visspilgtākajiem introvertiem, jo problēma nemaz nav tajā, kurš pasaules uztveres kanāls ir prioritārs.
Psiholoģiskā aizsardzība
No psihologu viedokļa galvenais "cilvēku bez ādas" pastāvēšanas iemesls ir labi attīstītu psiholoģiskās aizsardzības no stresa mehānismu trūkums. Lielākā daļa cilvēku apzināti vai neapzināti izstrādā aizsardzības metodes no nepatīkamām situācijām un ar to saistītās pieredzes. Aizsardzības mehānismu veidu ir daudz, taču tie parasti iedalās divās lielās kategorijās: primitīvā un pārākā. Tiek uzskatīts, ka primitīvas psiholoģiskās aizsardzības metodes tiek veidotas jau agrīnā vecumā. Turklāt primitīvie mehānismi, kā likums, aizsargā cilvēku no apkārtējās pasaules, bet augstākie "regulē" viņa paša psihes dažādu daļu attiecības.
Protams, no vienas puses, jutīgums un atsaucība nav negatīvas īpašības, tāpēc nav nekā slikta būt “bez ādas”. Tomēr, no otras puses, cilvēks nespēj veikt efektīvas darbības, pastāvīgi atrodoties stresa stāvoklī, ko izraisa sāpīga reakcija uz apkārtējo pasauli. Tāpēc ieteicams izpētīt zināmās psiholoģiskās aizsardzības metodes un mēģināt tās "izmēģināt" sevī: nav nepieciešams izmantot visas metodes vienlaikus, dažreiz pietiek ar vienu.
Galvenais ir iemācīties to vai citu aizsargmehānismu izmantot refleksa līmenī, mehāniski. Nebaidieties, ka mainīsities un kļūsiet pilnīgi vienaldzīgs pret citu problēmām. Cilvēki reti mainās tik dramatiski, taču spēja kontrolēt savas emocijas un pieredzi nepatīkamās situācijās noteikti nebūs lieka.
