Jautājumu par skolēnu sociālo mijiedarbību arvien biežāk izvirza vecāku un veselības aprūpes speciālisti. Nespēja atpazīt emocijas, vēlme arvien vairāk laika pavadīt aiz ekrāna ir viena no mūsu laika galvenajām problēmām.
Amerikas Savienotajās Valstīs viņi diezgan aktīvi pēta bērnu problēmas. Nav noslēpums, ka mūsdienu bērni aizvien vairāk laika pavada pie ekrāniem, kas ir konstruktīvi mainījušies, tomēr ietekmē skatītāja psiholoģisko stāvokli.
Īpašas bažas sagādāja Kalifornijas sesto klašu skolēnu aptaujas rezultāti par spēju atpazīt emocijas. Dalībnieki, kuri darba nedēļas laikā netika pakļauti ekrāna iedarbībai, cilvēku emocijas lasīja labāk nekā bērni ar regulāru piekļuvi tālruņiem, datoriem un televizoriem.
Tieša kontakta ar cilvēkiem saīsināšana noveda pie prasmju pasliktināšanās, lasot emocionālo informāciju no sejas un citiem neverbāliem signāliem. Tikmēr netiek runāts par viedtālruņu, planšetdatoru un citu ekrānā redzamo atribūtu bīstamību, tie tiek aktīvi ieviesti izglītības procesā kā tehniskie mācību līdzekļi.
Signāls pedagogiem
Cilvēka radīta spēju atpazīt emocijas neapšaubāmi ir brīdinājuma zvans skolotājiem un vecākiem. Tā kā jauns psiholoģisks ierobežojums var pāraugt skolēnu sociālās mijiedarbības problēmā, kas vienmēr tiek veikta aci pret aci, un svarīga loma ir darbības vai pieņemtā lēmuma emocionālajam novērtējumam.
Veselā saprāta līmenī iegūtais rezultāts nozīmē ieteikumu samazināt bērna ekrāna laiku. Atbalstošais arguments ir attīstības procesa skats: kopš zīdaiņa vecuma cilvēks mijiedarbojas ar vecākiem un citiem cilvēkiem aci pret aci, un šādam uzvedības modelēšanas veidam nevajadzētu pazust. Pasaulē, kurā pieaug tehnoloģiskās inovācijas, tiešas cilvēku saziņas sociālā vērtība tikai palielinās.
Nav nejaušība, ka, sazinoties tērzēšanā un telefona sarunās, jaunieši ir izveidojuši veselu vizuālo signālu kultūru, kas saistīta ar emocionālu reakciju uz ekrānā redzamo tekstu un tā saturu. Punkti ar iekavām un veselu emocijzīmju galaktiku neapšaubāmi ir veidoti, lai apmierinātu emocionālās komunikācijas nepieciešamību.
Ekrāna laika ierobežojums
Daudzu gadu desmitu laikā zinātnē un praksē ir uzkrāta pieredze, izplatot brīdinājumus par nepieciešamību samazināt ekrāna laiku bērniem. Ja vecums ir 3-18 gadi, tad pietiek ar 2 stundām dienā. Līdz 2 gadiem - vispār neviena stunda.
Neapmierināti sestās klases skolēni Kalifornijas pētījumā vairāk nekā 4 stundas dienā skatījās televizoru un spēlēja video spēles. Līdzīgi eksperimenti rāda, ka bērni, kas jaunāki par 8 gadiem, ekrāna priekšā pavada apmēram 2 stundas dienā. Bērni no 2 līdz 10 gadu vecumam strādā mazāk nekā pusi no ekrāna laika, izmantojot izglītojošus materiālus. Tomēr mazāk nodrošinātās ģimenēs, kuras koncentrējas uz izglītību kā turpmākās dzīves labklājības faktoru, skolēni vairāk laika un uzmanības velta ekrāna apmācībai, salīdzinot ar ģimenēm ar augstiem ienākumiem.
Digitālo plašsaziņas līdzekļu mērķtiecīga un saprātīga izmantošana tiek atzīta par diezgan pamatotu un noderīgu, taču ar ekrānu ir saistīta tikai daļa dzīves, kas nedrīkst atņemt bērniem citas brīnišķīgas lietas.
Tiek pētītas ekrāna laika negatīvās sekas: bērnu aptaukošanās, neregulārs miegs, sociālās saskarsmes un adaptācijas problēmas, kā arī intrafamiliālā uzvedība. Visi no tiem pavada sociālās mijiedarbības prasmju samazināšanos, kas raksturīga cilvēka evolūcijai. Interešu konfliktu novēršana ir redzama ģimenes "mediju diētā", kuru vecāki un bērni kopīgi pieņem.
