Pusaudžu pārejas vecums ir liela problēma ne tikai viņiem, bet arī viņu vecākiem. Patiešām, īsā laikā zēnu un meiteņu ķermenī notiek izmaiņas, kas ietekmē gan viņu izskatu, gan uzvedību, kas var kļūt neparedzama. Vecākiem bieži ir ļoti grūti saprast bērnu, it īpaši, ja viņiem ir meitene.
Pārejas perioda fizioloģiskās pazīmes
Pēc tam, kad meitenes endokrīnās dziedzeri (galvenokārt vairogdziedzeris un hipofīze) sāk darboties pastiprinātā režīmā, viņas ķermenī notiek krasas izmaiņas. Pusaugu meitene ātri iegūst augstumu, iegurņa kauli sāk paplašināties, gurni un sēžamvieta kļūst noapaļoti. Mati parādās uz kaunuma un padusēm, un piena dziedzeri sāk intensīvi attīstīties. 11-12 gadu vecumā (atkarībā no daudziem faktoriem šis periods var iestāties agrāk vai vēlāk), meitene sāk periodu.
Daudzās meitenēs sviedri un tauku dziedzeri šajā periodā smagi strādā, tāpēc āda un mati kļūst taukaini, parādās pūtītes. Turklāt meitene var iegūt ievērojamu svaru. Tas liek viņai uztraukties, asi reaģēt uz jebkādu kritiku par savu izskatu, pat visizdevīgāko.
Vecākiem jābūt smalkiem un pacietīgiem pret meitas pieredzi, nekādā gadījumā nedrīkst jokot par viņas pūtītēm vai liekajiem kilogramiem.
Kādas ir meiteņu pusaudžu psiholoģiskās pazīmes
Papildus neprognozējamībai, garastāvokļa maiņai pusaugu meitenes uzvedībai ir vairākas raksturīgas iezīmes. Pirmkārt, tā ir spēcīga, dažreiz sāpīga apsēstība ar izskatu, ko bieži pavada šaubas par sevi, nedrošība. Tas izskaidro pusaudžu meitenes demonstratīvos mēģinājumus izmantot daudz kosmētikas, valkāt minisvārkus, caurspīdīgus topusus un dusmas par trūkstošajām krūtīm (ja šīs sekundārās pazīmes jau ir kļuvušas ļoti pamanāmas lielākajā daļā viņas klasesbiedru). Viņa vēlas piesaistīt uzmanību, būt patīkama, izturēties kā pieauguša sieviete, vienlaikus būtībā paliekot vēl bērns.
Jebkuri vecāku mēģinājumi piespiest viņu ģērbties pieticīgāk, aizliegt kosmētikas lietošanu šādos daudzumos, meitene satiekas ar naidīgumu.
Pusaudžu meitenēm, kā likums, ir ļoti sāpīgi izturēt pirmo mīlestību, kas vairumā gadījumu vai nu paliek neatbildēta, vai rada vilšanos. Vecākiem nevajadzētu smieties par viņas jūtām. Jums pat nevajadzētu pazeminoši mierināt: "Es atradu par ko raudāt, jums vēl viss ir priekšā!" Vislabāk, ja māte konfidenciāli runā ar savu meitu un saka, ka arī viņai reiz bija tādas pašas problēmas.
