Kad bērns nonāk jaunā posmā, kas saistīts ar skolu, viņš sāk daļēji patstāvīgu dzīvi. Bērns mācās pats pieņemt lēmumus, izdarīt izvēli, sastādīt dienas režīmu, dzīvot pēc sava plāna. Tas, kā students mācīsies, ir tieši atkarīgs no viņa pašcieņas.
Apmācības efektivitāte ir atkarīga no studenta augstā vai zemā pašnovērtējuma. Svarīgi ir tas, kā bērns pats sevi pieņem un saprot. Ja students ir kautrīgs un baidās paust savu viedokli, tad viņam var būt neērti atbildēt klasē un tādējādi nopelnīt sev sliktu reputāciju ar skolotāju.
Zema pašvērtējuma dēļ bērns var zaudēt interesi par mācīšanos. Turklāt viņam var būt nevēlēšanās apmeklēt izglītības iestādi.
Neapšaubāmi, šādā situācijā ir svarīgi, lai bērns tiktu novērtēts un uzslavēts par viņa darbu. Skolotājs ir autoritāte jaunam studentam. Ja skolotājs novērtē studenta centienus, tad bērna viedoklis par sevi paceļas, ja darbs paliek nenovērtēts, tad tas samazinās.
Jaunākiem skolēniem ir svarīgs skolotāja un vecāku vērtējums. Bieži gadās, ka bērna pašvērtējums tiek pārvērtēts vai pazemināts. Šajā gadījumā bērns nevar objektīvi novērtēt savas zināšanas un uzvedību, viņš pilnībā uztic šo jautājumu pieaugušajam
Būtībā skolēna pašnovērtējumu veido skolotājs. Bet neignorējiet attiecības, kas veidojas klasē. Tādējādi vide kopumā ietekmē arī bērna attīstību.
Tālāk darbs pie pašvērtējuma veidošanās bērnā tiek pilnībā uzticēts skolotājam. Viņam nevajadzētu ignorēt bērnus, kuri vēl nevar sevi pierādīt. Studentam šādā situācijā ir jāpalīdz, lai viņš virzītu viņu uz dažāda veida problēmu risinājumiem.
Psihologa darbs skolā ir ļoti svarīgs. Šai personai jāuzrauga situācija klasē kopumā un katra skolēna personības attīstība individuāli.
Šajā gadījumā psihologs pavada daudzas aktīvas spēles, kopīgas sarunas, ārpusstundu stundas, bērnus iegremdē nestandarta situācijās, lai viņi varētu parādīt savas spējas un sevi.
Labs problēmu risinājums ir pārgājiens pa visu klasi noteiktās vietās vai dabā. Katram bērnam tiek dots uzdevums, kuru izpildīt. Bet, ja kaut kas bērnam neizdodas, tad nerāj viņu. Gluži pretēji, bērns gaida palīdzību un atbalstu. Mums jāapkopo klase un jāaicina viņus palīdzēt bērnam, kurš cietis neveiksmi. Galvenais ir ieaudzināt viņā pārliecību, ka, ja jūs pieliksiet pietiekami daudz pūļu, viņam tas izdosies.
Turklāt šādos pasākumos bērni apvienojas, kļūst tuvāki viens otram, atrod kopīgas tēmas un sāk sazināties. Skolotājam biežāk jārīko dažādi pasākumi, lai pulcētu komandu. Tad studenta pašcieņa kļūs adekvāta.
Ja bērns komandā tiek pazemots, apvainots, neļauj viņam attīstīties un izpausties, tad viņam ir zems pašnovērtējums. Bet, ja bērns tiek pārāk slavēts, tad pašnovērtējums kļūst augsts un dažreiz neobjektīvs. Šādi bērni kļūst par vadītājiem, jo viņi sevi uzskata par īpašiem, un pārējie studenti kļūst par sekotājiem, sekojot savam vadītājam.
Šādu situāciju nevajadzētu pieļaut. Studenta pašnovērtējumam jābūt adekvātam. Nav pieņemams, ka viņš mazina savas spējas vai pārspīlē tās. Ja tas notiek, tad bērns jānosūta uz sarunu ar skolas psihologu.
Šī situācija ir jālabo sākumā, kad bērns vēl turpina dialogu. Vēlāk situāciju mainīt būs gandrīz neiespējami.
