Dažreiz ir grūti atrast kopīgu valodu ar vecmāmiņām, audzinot savu bērnu. Kā iemācīties izlīdzināt stūrus un pareizi noteikt prioritātes paralēlu vecāku jautājumos.
Nav nekā slikta, ja vecmāmiņa piedalās savu mazbērnu audzināšanā. Atcerieties sevi un to, kā jums patika pavadīt laiku kopā ar vecvecākiem, cik daudz viņi varēja jums iemācīt, cik daudz rūpju un siltuma viņi jums sagādāja.
Grūtības slēpjas faktā, ka vecmāmiņas pēc būtības ir maksimālistes, neapgāžami kanoni, kuriem ir principi “jums vajag daudz”, “kaulu pāri nesāp”, “peldoties ir kaitīgi slapināt ausis”, “zeķes un cepures ir svēts cēlonis”un vēl daudz vairāk. Melnraksti viņus noved pie nespēka un rūdīšanas līdz vājprātam. Tad kādreiz iemīļotais znots kļūst par mirstīgo ienaidnieku, un dārgā vedekla - par bezroku kulemu.
Kopumā katastrofu ir iespējams novērst. Un visa atbildība par to lielā mērā gulstas uz vecākās paaudzes pleciem, nevis uz bērniem. Mīļās vecmāmiņas, saprotiet, ka jūsu pieredze, jūsuprāt, ir neierobežota, bet tomēr tā nav rakstīta patiesība. Gan vecās labās tradīcijas, gan aizspriedumi nevar būt galvenais virzītājspēks jūsu mērķim palīdzēt izglītoties. Un atcerieties arī to, cik reizes jūs bez ierunām vienojāties ar savu mammu un vai tas notika tik bez ierunām un viegli. Tāpēc, lai uzturētu mieru un mieru ģimenē, mēģiniet:
- nekad nepieņemiet atbildīgus lēmumus, kas attiecas uz jūsu mazbērniem - tā ir viņu vecāku prerogatīva;
- ļaujiet jauniešiem būt atbildīgiem par visu, ko viņi dara;
- Atbildīgi izpildiet visus norādījumus "nē": nepērciet, nevalkājiet, nebarojiet un tā tālāk, līdz jums tiek lūgts to darīt;
- nepārmet ar savu palīdzību - dari to no visas sirds un ar prieku brīvajā laikā.
Un vispār esiet iecietīgi viens pret otru un, vismaz izdarot secinājumus, mēģiniet vismaz dažreiz nodot sevi vedeklas vai meitas apavos un saprast viņu.
