Dāņa Hansa Kristiana Andersena sacerētā pasaka "Neglītais pīlēns" stāsta par nelaimīgu cāli, kuru saindējušas citas pīles - mājputnu pagalma iemītnieki, jo viņš bijis pilnīgi atšķirīgs no viņiem. Viņi uzskatīja viņu par neglītu, neglītu. Nevarot izturēt pazemojumu, pīlēns ilgi bēga un klīda, pārciešot vajadzību un briesmas. Un nākamajā pavasarī viņš uz ezera pamanīja skaistus putnus, peldēja pie tiem un pēkšņi ūdenī ieraudzīja, ka pats ir kļuvis par to pašu skaisto putnu - gulbi. Bijušais "neglītais pīlēns" tika pieņemts gulbju barā.
Kāda ir pasakas "Neglītais pīlēns" morāle
Andersena pasakas galvenā nozīme ir tāda, ka grūtības un grūtības jāpārcieš ar drosmi un pacietību. Neveiksmīgajam pīlēnam (kurš patiesībā bija gulbis) jau pašā dzīves sākumā nācās izturēt virkni nežēlīgu pārbaudījumu. Nepieklājīgi radinieki viņu ķircināja un saindēja. Pats pīles māte novērsās no viņa, baidoties no sabiedrības domām. Tad, kad viņš aizbēga no mājputnu pagalma un sadraudzējās ar savvaļas zosīm, mednieki nogalināja šīs zosis, un pašu pīlēnu izglāba tikai brīnums. Pēc tam nelaimīgo pīlēnu vecā sieviete paņēma un atveda uz savu māju. Bet tā iemītnieki - kaķis un vista - smējās par jauno īrnieku un bez ceremonijām mācīja "gudrību". Pīlēnam bija jāaiziet no vecās sievietes mājas, viņš ziemoja niedrēs pie ezera, kur nākamajā pavasarī viņš satika skaistus gulbjus. Un pasaka beidzās ar laimīgu iznākumu.
Šīs pasakas morāle ir tāda, ka dzīve var radīt daudz grūtu pārbaudījumu, taču nedrīkst zaudēt sirdi un nepadoties. Galu galā gulbju pīlēnam bija ļoti grūti, bet viņš visu izturēja un galu galā kļuva laimīgs.
Tāpat cilvēks, kurš nepakļaujas liktenim, galu galā var uzvarēt pār uzvaru.
Kāpēc pīles nepatikšanas vispār sākās?
Pasakas morāle slēpjas arī tajā, ka nav jābaidās atšķirties no citiem. Pīlēns izskatījās savādāk nekā citi pīlēni. Tas ir, viņš nebija tāds kā visi pārējie. Un tāpēc viņi sāka pīles ķircināt un saindēt. Kāpēc kaķis un vistas viņu lamāja un bez ceremonijām mācīja? Tāpēc, ka viņš neizturējās pareizi. Tas ir, viņš atkal nebija tāds kā visi pārējie! Pīlēnam bija izvēle: vai nu pieņemt faktu, ka nevar atšķirties no citiem pēc izskata, uzvedības vai ieradumiem, vai arī izturēties saskaņā ar principu: "Jā, es esmu atšķirīgs, bet man ir tiesības to darīt! " Un viņš izdarīja šo izvēli, nebaidoties, ka viņam radīsies pārpratumi, ļaunprātīga izmantošana un pat vajāšana.
Personai būtu jāaizstāv arī tiesības būt pašam, pat ja tam ir jāiet pretrunā ar sabiedrības viedokli.
Daži Andersena darba pazinēji uzskata, ka pasakas autors sevi attēlojis neglītā pīlēna tēlā. Galu galā Andersenam nācās izturēt arī daudz apkārtējo cilvēku izsmieklu, pārpratumu un bezceremonijas mācības, pirms viņš kļuva par slavenu rakstnieku, un viņa izskats ļoti atšķīrās no "vidējā" dāņa. Nekad nepadodieties, cīnieties par savu laimi, neatkarīgi no visiem šķēršļiem.
